Dievmātes vēstījumi no Medjugorjes saturēt 'cenšas'

“Mīļie bērni! Es runāju ar jums kā māte – mani vārdi ir vienkārši, bet pilni ar lielu mīlestību un rūpēm par saviem bērniem, kurus Dēls man uzticējis. Un mans Dēls, kas kopš mūžības ir klātesošs, saka jums dzīvības vārdus un sēj mīlestību atvērtās sirdīs. Tāpēc es lūdzu jūs, manas mīlestības apustuļi, lai jums ir atvērta sirds, kas vienmēr gatava žēlsirdībai un piedošanai. Saskaņā ar mana Dēla gribu vienmēr piedodiet saviem tuvākajiem, jo tā jūsos būs miers. Mani bērni, rūpējieties par savu dvēseli, jo tā ir vienīgā, kas jums pieder. Jūs aizmirstat, cik svarīga ir ģimene. Ģimene nedrīkst būt vieta, kur valda ciešanas un sāpes, tajā jāvalda sapratnei un maigumam. Ģimenes, kas cenšas dzīvot saskaņā ar mana Dēla gribu, dzīvo savstarpējā mīlestībā. Mans Dēls, kad vēl bija mazs, man teica, ka visi cilvēki ir Viņa brāļi. Tāpēc atcerieties, manas mīlestības apustuļi, ka visi cilvēki, kurus jūs sastopat, jums ir ģimene – brāļi saskaņā ar mana Dēla teikto. Mani bērni, nešķiediet laiku, domājot un raizējoties par nākotni. Lai jūsu vienīgās rūpes ir – kā labi nodzīvot ik mirkli saskaņā ar mana Dēla gribu. Lūk, te jums būs miers. Mani bērni, nekad neaizmirstiet lūgties par saviem ganiem. Lūdzieties, lai viņi spēj pieņemt visus cilvēkus kā savus bērnus un lai saskaņā ar mana Dēla gribu viņi tiem būtu garīgie tēvi. Paldies jums! ”

“Mīļie bērni! Es vēršos pie jums kā jūsu Māte, taisnīgo Māte, kā to Māte, kuri mīl un cieš, kā to Māte, kuri ir svēti. Mani bērni, arī jūs varat kļūt svēti – tas atkarīgs no jums. Svēti ir tie, kas neizmērojami mīl Debesu Tēvu, tie, kuri Viņu mīl vairāk par visu. Tāpēc, mani bērni, centieties kļūt arvien labāki. Ja jūs cenšaties būt labi, jūs varat būt svēti, pat ja nedomājat, ka tādi esat. Ja domājat, ka esat labi, tad neesat pazemīgi un iedomība jūs attālina no svētuma. Šajā nemierīgajā pasaulē, kas pilna draudu, jūsu rokām, manas mīlestības apustuļi, jābūt izplestām lūgšanā un žēlsirdībā.

Bet man, mani bērni, sniedziet Rožukroņa dāvanu, rozes, kuras es tik ļoti mīlu. Manas rozes ir jūsu lūgšanas, kuras raidāt no sirds, nevis izsakāt tikai ar lūpām. Manas rozes ir jūsu lūgšanas, ticības un mīlestības izpausmes. Kad mans Dēls bija maziņš, Viņš man teica, ka man būs neskaitāmi daudz bērnu un ka viņi man sniegs daudz rožu. Es Viņu nesapratu. Tagad zinu, ka jūs esat tie bērni, kas man sniedz rozes, kad vairāk par visu mīlat manu Dēlu, kad lūdzaties no sirds un palīdzat visnabadzīgākajiem. Tās ir manas rozes. Pateicoties ticībai, dzīvē viss tiek darīts ar mīlestību, ticībai ir sveša iedomība, un tā vienmēr ir gatava piedot, nekad netiesā, vienmēr cenšas saprast savu brāli. Tāpēc, manas mīlestības apustuļi, aizlūdziet par tiem, kas neprot mīlēt, par tiem, kuri jūs nemīl, par tiem, kuri jums darījuši ļaunu, un par tiem, kas nav iepazinuši mana Dēla mīlestību. Mani bērni, es jums to lūdzu tāpēc, lai jūs atcerētos, – lūgties nozīmē mīlēt un piedot. Paldies jums! ”